Došanas- ņemšanas līdzvars

Mums bieži patīk dot padomus, palīdzēt un dāvināt dāvanas, tomēr ne vienmēr spējam pieņemt padomus, dāvanas, naudu un pat mīlestību. Bet vai tiešām mums ir labi dot un neņemt?

Kad mēs kādam kaut ko dodam (padomu, palīdzību, naudu, mīlestību utt.), tad otrs cilvēks neapzinātā līmenī sajūt vajadzību dot pretī. Tādā veidā tiek izveidots līdzsvars. Un, ja mēs neļaujam citiem mums dot, bet paši vienmēr esam dodoši visiem (vīram, draugiem, kolēģiem, badā mirstošajiem bērniem Āfrikā), bet paši neņemam no citiem, tad rodas disbalanss.

Mēs, protams, staigājam “baltā mētelītī”, bet no pasaules nevaram pieņemt. Pasaule nevar mums pilnībā dot, jo tā daudz vairāk var dot caur citiem cilvēkiem.

Kā jūtas cilvēks, kad viņš daudz dod un neņem no citiem? Viņam šķiet, ka dzīve nav godīga. Viņš cenšas, dara tikai labu citiem cilvēkiem, bet pasaule pret viņu ir tik nežēlīga!

Par spēju dot un ņemt Berts Helingers ir teicis: “Daži cilvēki dod priekšroku saglabāt savas tiesības prasīt, bet neļauj citiem arī viņiem kaut ko dot. Viņu devīze: "Labāk, lai citi jūtas man parādā, nevis es.""

Šī pozīcija ir raksturīga daudziem nesavtīgiem cilvēkiem, mēs viņus pazīstam kā ideālus palīgus. Bet šāda brīvība no saistībām kaitē attiecībām. Tas, kurš tiecas tikai dot, turas pie pārākuma. Drīz vien citi negribēs neko pieņemt no tāda, kurš pats neko negrib ņemt. Citi var attālināties vai dusmoties uz viņu. Šādi palīgi bieži vien paliek vieni un sarūgtināti, izveidojas sistēmiskās kārtības disbalanss.